Pieskārienu, glāstu un mīļošanas nozīme bērna attīstībā.

Autore: Ilze KuduliņaPublicēts: www.mammamuntetiem.lv, 2018. gada martā

Bieži, konsultējot jaunos vecākus, dzirdu, ka vēl ar vien starp padomiem, ko vecāki saņem ir arī vecākās paaudzes labi domāti ieteikumi neņemt mazuli pārāk daudz rokās un neļaut viņam gulēt kopā ar vecākiem. Vecāki tiek brīdināti, ka, ņemot mazuli rokās, viņš pie tā pieradīs un tādējādi tiks izlutināts. Šie padomi ir labi domāti. To mērķis ir pasargāt jaunos vecākus no grūtībām, kas viņus sagaida, auklējot jaundzimušu mazuli. Tomēr mūsdienu priekšstati par to, kas nāk par labu vai kaitē mazuļa veselīgai attīstībai un iespējami tuvām un emocionāli veselīgām attiecībām starp vecākiem un bērniem, ir mainījušies. Psihologi un pētnieki norāda, ka pieskārieniem, glāstiem un mīļošanai ir nozīmīga loma bērniņa attīstībā.

Vecāku rokās kā punča drošajā patvērumā

Salīdzinājumā ar citiem zīdītājiem, cilvēku mazuļi pasaulē nāk nenobriedušāki un tikai ap trīs mēnešu vecumu sāk pietuvoties tām spējām un prasmēm, kādas citu zīdītāju mazuļiem ir jau uzreiz pēc piedzimšanas. Tādēļ, piemēram, amerikāņu pediatrs Dr. Hārvijs Kārps (Dr. Harvey Karp) uzskata, ka cilvēku mazulim pirmajos trīs dzīves mēnešos vēl nepieciešami apstākļi, kas līdzinās mammas puncī piedzīvotajām sajūtām.[1] Tādējādi mazulis daudz labāk spēj iejusties šajā pasaulē. Viena no šādām sajūtām ir robežas, kas bērniņu aptver. Mammas puncī bērniņš bija diezgan cieši aptverts, tādēļ, sajūtot ap sevi savu vecāku rokas un savu ķermenīti piekļautu mammas vai tēta ķermenim, mazulis var justies drošībā, it kā viņu vēl arvien sargātu mammas punča drošais patvērums.

Turklāt tikai ķermeniskā kontaktā ar kādu pieaugušo, jaundzimušais mazulis var sajust sava ķermenīša aprises – sajust, kur viņš sākas, kur beidzas, un apjaust savu ķermenīti kā vienotu veselumu.[2] Mammas puncī katra mazuļa kustība atdūrās pret dzemdes sienu. Pēc piedzimšanas pasaule kļūst daudz plašāka un mazam bērniņam, kurš vēl nespēj kontrolēt savas rociņu un kājiņu kustības un neapzinās savu ķermenīti, šis plašums ir satraucošs un biedējošs. Tādēļ raudošu mazuļu nomierināšanas eksperte no Vācijas Kristīne Rankla norāda, ka „ķermenisks kontakts šiem mazajiem zīdainīšiem nav nekāds „luksuss”, bet gan absolūta nepieciešamība veselīgai augšanai”[3].

Nēsāšana samazina mazuļu raudāšanu. Pirmo trīs dzīves mēnešu laikā mazuļi, kas tiek ņemti uz rokām biežāk nekā tikai, lai pabarotu vai nomierinātu, patiesībā raud mazāk. 6 nedēļu vecumā, kad mazuļu raudāšana parasti kļūst visintensīvākā, tie bērni, kas tiek nēsāti vairāk, raud par 43% un vakaros pat par 51% mazāk, nekā bērni, kas tiek paņemti rokās tikai uz barošanas vai mierināšanas laiku.[4]

Vai, ņemot uz rokām, mazulis tiek izlutināts?

Vai jums patīk, kad kāds cits izrāda jums savu mīlestību, izdarot jūsu vietā kaut ko, ko jūs spētu paveikt paši, vai sniedzot jums ko tādu, bez kā jūs varētu arī iztikt? Lutināšana ir jauka lieta, bet var kļūt traucējoša veselīgai attīstībai, ja tās ir par daudz. Taču mazuli nevar izlutināt, palīdzot viņam izdarīt to, ko viņš pats vēl nespēj. Ja mazulis nespēj nomierināties vai iemigt pats, tad vecāku uzdevums ir viņam palīdzēt, tāpat, kā mēs palīdzam mazulim izdarīt citas lietas, ko viņš pats nespēj – piemēram, pieliekam viņu pie krūts, lai pabarotu, un palīdzam uzturēt tīru viņa dibentiņu. Ja bērns to spētu izdarīt pats, bet mēs regulāri darītu to viņa vietā, tad tā būtu izlutināšana. Taču kamēr bērns pats vēl nespēj par sevi parūpēties, tikmēr vecāku palīdzība ir nevis lutināšana, bet gan bērna vajadzību apmierināšana.[5]

Kad vecāki satraucas, par iespēju izlutināt mazuli, pārāk daudz ņemot viņu uz rokām, der aizdomāties, cik „izlutināts” bērniņš jau ir. Visu grūtniecības laiku bērniņš ir bijis pastāvīgā saskarsmē ar savu mammu, viņš ir pastāvīgi bijis ciešā ķermeniskā kontaktā ar mammu – ne mirkli viņš nav nolikts kaut kur citur atsevišķi no viņas. Ir diezgan nesaprātīgi sagaidīt, ka pēc piedzimšanas viņš uzreiz labi jutīsies, būdams atsevišķi – nevēlēsies būt uz rokām un gulēs pats savā gultiņā. Mēs nevaram bērnu izlutināt, sniedzot viņam ķermenisku kontaktu, mēs varam vienīgi palīdzēt mazulim saudzīgi atradināties no ciešā un nepārtrauktā ķermeniskā kontakta, kādu viņš piedzīvoja grūtniecības laikā. Mēs varam atvieglot bērniņa pielāgošanos tam, ka nu viņš ir atsevišķa būtne no mammas, ļaujot viņam to sākt apzināties lēnām un pakāpeniski, atbilstoši viņa spējām un temperamentam.

Pieskārieni ietekmē smadzeņu attīstību

Pētnieki ir atklājuši, ka pieskārieni un glāsti, ko mazulis saņem, ietekmē viņa nervu sistēmas attīstību. Tauste un dzirde ir svarīgākās maņas pirmajos dzīves mēnešos. Kamēr redze ir vēl nenobriedusi, pieskārieni ir veids, kā mazuļi gūst informāciju par apkārtējo pasauli un attiecībām ar citiem cilvēkiem.[6] Ne velti arī mums pieaugušajiem pieskārieni ir veids kā paust savas emocijas un izrādīt mīlestību un pieķeršanos.

Laiks uzreiz pēc piedzimšanas visspēcīgāk ietekmē jaundzimušā priekšstatus par dzīvi ārpus mammas ķermeņa. Dzīve bērniņam šķiet tāda, kāda ir viņa pirmā pieredze pēc piedzimšanas. Savas turpmākās pieredzes bērniņš vērtē, balstoties uz šiem pirmajiem iespaidiem. Kā to norāda pirmatnējo kultūru pētniece Džīna Līdlofa (Jean Liedloff) – miljoniem gadu mazuļi pēc piedzimšanas ir nonākuši tieši savas mammas rokās un ir gatavi lielajām pārmaiņām, kādas viņu sagaida, no mammas punča drošā patvēruma nonākot ādas-ādas kontaktā ar māmiņu. Taču mazuļi nav gatavi nekādām vēl lielākām pārmaiņām – no ciešā siltā mammas punča patvēruma nonākt tukšumā bez robežām, nekustīgā plastmasas gultiņā, kam nav ne skaņas, ne smaržas, ne kādu citu dzīvības pazīmju.[7]

Tieši pieskārieni un atrašanās kustībā ir kritiski svarīgi normālai mazuļa nervu sistēmas attīstībai.[8] Nesaņemot šos vajadzīgos stimulus, drošības sajūtu un ķermenisko apziņu, ko sniedz vecāku rokas, palielinās depresijas un agresivitātes riski.[9] Antropologu savāktie dati par pirmatnējām kultūrām liecina – jo vairāk ķermeniskā kontakta ar māti pirmajā bērna dzīves gadā, jo miermīlīgāka attiecīgā sabiedrība, savukārt kultūras, kurās mazuļi netiek tik daudz nēsāti, ir agresīvākas. [10] Šo agresivitāti izskaidro fakts, ka bērniem, kas nav saņēmuši sev pienākošos ķermenisko kontaktu, ilgstoši saglabājas augstāks stresa hormonu līmenis. Piemēram, bērniem, kas pirmo dzīves gadu laikā ilgāk kā 8 mēnešus auguši kādā Rumānijas bērnu namā, vēl 6-12 gadu vecumā stresa hormona kortizola līmenis dienas laikā bija augstāks nekā agrīnā vecumā (līdz 4 mēnešiem) adoptētajiem vai kopš dzimšanas ģimenē augušajiem bērniem.[11]

Tas nozīmē, ka ar pieskārienu un ķermeniskā kontakta palīdzību mēs varam ietekmēt to, kādas attiecības ar citiem cilvēkiem veidos mūsu bērni. Vai tās būs balstītas stresa reakcijās, kas nozīmē uztvert citus cilvēkus kā apdraudējumu, ar ko jācīnās vai jābēg, vai doties pasaulē ar spēju uzticēties citiem cilvēkiem un veidot tuvas attiecības.

Ādas-ādas kontakts

Ir zināms, ka ādas-ādas kontakts, kailam mazulītim netraucēti atrodoties uz mammas punča (vai uz tēta krūtīm, ja mamma kādu iemeslu dēļ nav pieejama) pirmās stundas laikā pēc dzemdībām uzlabo bērna sirdsdarbības, elpošanas un ķermeņa temperatūras stabilitāti.[12] Pazīstamais drošās piesaistes teorijas autors psihologs Džons Boulbijs (John Bowlby) līdz ar citiem pētniekiem uzskata, ka šis ķermeniskais kontakts pirmajā stundā pēc dzemdībām ieliek pamatu ciešām savstarpējām attiecībām starp vecākiem un bērnu, kas savukārt ir priekšnoteikums tam, lai arī turpmāk mazulis tiktu ņemts uz rokām un nēsāts.[13] Savukārt nēsāšana, kā mēs to noskaidrojām jau iepriekš, ir svarīgs priekšnoteikums normālai mazuļa nervu sistēmas attīstībai. (Vairāk par ādas-ādas kontakta nozīmi lasiet „Mammām un Tētiem” 13. numurā).

Sava ķermeņa apzināšanās

Lai pieskartos mazulim patīkamā veidā, ir vērts zināt, ka lēni un maigi pieskārieni ir patīkamāki par ātriem un paviršiem pieskārieniem. Turklāt patīkami pieskārieni būtiski ietekmē to, kā bērniņš apzinās savu ķermeni.[14] Sava ķermeņa apzināšanās savukārt ir saistīta ar apjausmu pašam par sevi – savu „es”. Atkarībā no tā, kā mēs pieskaramies mazulim, mēs viņam nododam priekšstatu par to, kāds viņš ir. Ja pieaugušie mazuli ņem ar nedrošām rokām, itin kā viņš būtu trausls un viņam viegli varētu nodarīt pāri, mazulis caur šiem pieskārieniem saņem vēstījumu, ka tieši tāds viņš arī ir. Nedrošās rokās nav iespējams justies droši. Savukārt drošās, vienlaikus noteiktās, bet pietiekami maigās rokās, bērns gūst priekšstatu, ka ir stiprs, izturīgs, pielāgoties spējīgs un atrodas drošībā.[15]

Būt cieši klāt mammas, tēta vai citas tuvas personas ķermenim, kas ar lēniem, maigiem, bet vienlaikus noteiktiem pieskārieniem pauž, ka bērns ir gaidīts un drošībā, ir tieši tas, kas jaundzimušajam mazulim ir nepieciešams pirmajos trijos dzīves mēnešos. Arī pēc tam šī vajadzība saglabājas, bet, mazulim augot, viņš pakāpeniski kļūst arvien patstāvīgāks un arvien mazāk atkarīgs no ciešā ķermeniskā kontakta ar sev tuvo cilvēku. Turot mazuli rokās, glāstot un mīļojot, mēs gādājam par to, lai šī pasaule mazulim liktos iespējami droša vieta un ieliekam pamatu veselīgai mazuļa nervu sistēmas attīstībai.