Vai sajūtu un pieskārienu var būt par daudz?

Uzrakstīja: Dace Lisovska, izmantojot Innas Vaganovas rakstu www.proaist.ru

Gudri cilvēki raksta, ka katram ir nepieciešami vismaz 7 apskāvieni dienā, lai cilvēks justos apmierināts un laimīgs. Un tā jau tas ir – bez spējas redzēt, dzirdēt, saost, kas ir maņas, ar kurām cilvēce ir nodrošinājusi savu izdzīvošanu jau no aizlaikiem, ir arī spēja sajust pieskārienu. Ja spēja redzēt, dzirdēt un saost mums nodrošina izdzīvošanas iespēju, tad spēja sajust pieskārienu, mums dod iespēju justies mīlētiem, pieņemtiem, drošiem. Jau no pašas piedzimšanas pirmās stundas, mammas pieskāriens, mammas ķermeņa sajušana pret savu ķermeni (āda-āda kontakts), mazajam cilvēkam dod apjausmu, ka nav pienācis pasaules gals, ka viņš ir drošībā. Sajūtot patīkamu pieskārienu, mūsu ķermenis atsaucas uz to, izdalot laimes hormonu oksitocīnu, kurš ir arī visefektīvākais stresu mazinošais hormons.

Tomēr, kas ar mums notiek, ja apskāvieni vai pieskārieni pārsniedz augstāk minēto skaitli 7? Vai patīkamu pieskārienu vispār var būt par daudz? Vai maņas redzēt, dzirdēt un saost var pārslogot?

"Mamm, es gribu opā”, bērns bez ceremonijām lien mammai klēpī un apskauj. Viņš to dara jau desmito vai divdesmito reizi dienas laikā. Viņš ir mazs, tā ir viņa vajadzība.

"Mamm, apskaties, ko es sadarīju! Mamm, paspēlējies ar mani! Mamm, man nesanāk! Mamm, man bail, apskauj mani utt.!" Vakarā tu liec dēlu gulēt, aizmiegot, viņš knaiba tavu roku, tev ir sāpīgi, bet tu jau tam vairs nepievērs uzmanību.

"Es nezinu, varbūt kādai arī veicās atdot bērnu uz stundu/dienu vecvecākiem vai auklei, bet daudzām mātēm tādas iespējas nav. Tāpat kā nekad nebija arī man. Bērni ir ar mani nepārtraukti, vecākais kaut kur redzamības zonā, jaunākais, kamēr bij mazāks dzīvojās ar mani slingā. Es tādā stāvoklī iemācījos ēst, sūkt putekļus, mazgāt traukus un pat iet uz tualeti. Nē, nu varēja jau bērnu nolikt gultiņā vai uz paklājiņa, bet tad visas tās darbības būtu jāiemācās darīt gaismas ātrumā un mazuļa kliedzienu ultraskaņu pavadībā."

"Nedaudz vēlāk es vēroju savas draudzenes, kā viņas vienlaikus tiek galā ar verdošu zupas katlu, visur rāpojošu viengadnieku un divgadnieku, kurš uzrāpies uz plauktiņa, pieprasa ieslēgt multfilmu vai steidzīgi atrast zilo mašīnīti. Mēs visu darījām kopā ar bērniem, 24h diennaktī piederējām tikai viņiem. Mūs rausta aiz matiem, knaiba un košļā krūtsgalus, bļauj ausī, sit pa rokām. Un bieži mēs ar to nevaram neko izdarīt. Mēs esam apčamdītas un puskurlas vakarā, kad bērni nolikti gulēt un ir iespēja piesēst. Un tad liekas, ka gaiss džinkst no klusuma, cik nepierasts mums ir šis stāvoklis."

Un tad mēs brīnāmies par savām dusmām uz bērniem, kad uz kārtējo "Mamm!", mēs rupji atbildam "Liec mierā!". Brīnāmies par savu apātiju – mums jau vairs neko negribas, tikai mieru un klusumu, un vēl pagulēt vienatnē, paēst ar divām rokām un nesteidzoties ieiet dušā. To sauc par sensoro pārslodzi, kad visi mūsu maņu orgāni ir saasināti un nepārtraukti atrodas darbībā: mēs jūtam miljons pieskārienu savai ādai, bieži vien sāpīgus, mēs koncentrējam savu dzirdi, redzi, atmiņu, uzmanību. Un tas viss apstākļos, kad ir jāveic neskaitāmi uzdevumi vienlaicīgi, kad ir jāiet ar bērniem pastaigā, iepirkt pārtiku uz veikalu, uzmanīt bērnus veikalā un spēļu laukumiņā un pie tā visa būt vēl labai mammai, nevis visu laiku rejošam sargsunim.

Tas ir grūti.

„Es atceros, kā es vienā brīdī ar piecmēnešnieku, pārvērtos vienkārši par bērna apkalpojošo mašīnu. Man pat nepietika spēka viņam uzsmaidīt, iekšēji jutos bezspēcīga un pilnīgā apātijā. Mans organisms nolēma pārstāt just, lai nesajuktu prātā no nepārtrauktas maņu orgānu pārslodzes”.

Bērnam nevar nospiest pogu „pauze”, viņam ir pilnīgi vienalga, vai jūs šobrīd vēlaties apskauties vai pabūt vienatnē. Bērns tikai pieprasa apmierināt viņa vajadzību pēc tuvības, gan emocionālas, gan ķermeniskas. Priekš bērna mamma ir neizsīkstošs viņa vajadzību apmierināšanas avots. Bet vai tiesa, ka esam neizsīkstošas? Vai varam 24/7 režīmā būt pieejamas, mīļas un saprotošas?

Apstākļos, kad tevi visu laiku rausta, aiztiek, ar tevi sarunājas, lūdz apskatīties, saprast, būt klātesošai – ir nereāli būt šādos apstākļos ilgstoši. Un kad mēs nevēlamies ņemt bērnu uz rokām, sāpīgi saviebjamies no viņa balss skaņas, kad mēs kļūstam atsvešinātas, tas nav tādēļ, ka pēkšņi esam pārstājušas mīlēt savu bērnu. Tas ir tādēļ, ka esam izsmeltas un mums pašām vajag palīdzību, atbalstu un atpūtu. Un tas nav par kūciņām, iepirkšanos vai vannu ar putām, bet gan par klusu vietu, kur mūs neviens neaiztiek, kur var klusēt un izgulēties. Par tādu vietu, kur mums ir iespēja atkal sajust pašām sevi un nevis bērnus.

Ir tāds viedoklis, ka, lai izaudzinātu bērnu, ir vajadzīgs vesels ciems. Mūsdienu mammas bieži audzina bērnus vienatnē, bez vecmammām, bez klātesošiem un atbildīgiem bērnu tēviem, bet ar milzīgu atbildības sajūtu par bērnu veselību un drošību. Un tā visa slodze, ko agrāk sadalīja uz 5-10 cilvēkiem, šobrīd ir jāuzņemas sievietei vienai pašai. Tādēļ mēs arī salūstam, un tas nav tādēļ, ka esam sliktas, vājas vai infantilas mātes, tas ir tādēļ, ka esam vienkārši dzīvi cilvēki.

Mēs esam dzīvi cilvēki, kuriem pat visjaukāko un vismīļāko lietu, sajūtu, notikumu var būt par daudz. Un tad, kad sajūtamies, ka ir par daudz, tad, iztiekot bez vainas sajūtas, pašas sameklējam sev iespēju pabūt klusumā, mierā un vienatnē, lai uzpildītu savas iztukšotās baterijas.